view_headlineSaules skola: ceļš uz sirdsapziņu un svētumu

Uz Lielā Jaunā gada sliekšņa, zem pirmajiem autentiskās gaismas stariem, cilvēku cilts – tas ir, šīs cilvēciskās formas studentu ganāmpulks – ieradās pēc četrām involūcijas epohām, kas sasniedza apziņas minimumu 0. gadā, tas ir, lielā gada nakts vidū, un piektā epohas, ko mēs tikko noslēdzām 2019. gadā, kas ir vienīgā augšupejošā epohā, ko šīs formas studenti ir piedzīvojuši, acīmredzami no šīs cilvēciskās formas un tās mācību perspektīvas – šajā pēdējā epohā izpaužas svētuma fenomens, ko novērtē studentu grupas, kas ir daļa no šīs pasaules veidotajām sejām un tumsas, kuras uzdrošinās audzināt svētos uz skrejceliņa, kas kalpo viņu grupas darba kārtībai.

Ja viņi nekalpo baznīcas grupas darba kārtībai, viņi netiek uzskatīti par svētajiem; Acīmredzot svētie ir tikai tie, kas palīdz viņiem iesakņot savu tumsu radībā.

Svētuma denaturācija: no Saules gaismas līdz relikviju kultam

Šajā laikmetā, kas beidzas 2019. gadā (kunga 1200. gadā), svētuma jēdziens radībā ir atkal parādījies, taču ne kā jaunums, bet gan kā zināšanu plāksnīte, kas atgūta no "Lielā gada" tumsas. Tas ir Saules skolā (iepriekšējā cikla 6., 7. un 8. laikmetā) mācīto mācību mantojums, kas, izgājis cauri laikmetu filtram un nakts tumsai, ir pārveidots studentu, kas iesprūduši nepareizi saprastās mācībās, dēļ.

Tiešas saiknes ar avotu zaudēšanas dēļ svētumu degradēja:

Izgrebtas sejas, dzīvas klātbūtnes aizstāšana ar mirušiem simboliem.

Manipulācija un melošana: svētā izmantošana kā kontroles vai komercializācijas instruments.

Gaismas eksternalizācija: nepieciešamība izgudrot "ārējus" svētos, lai nostiprinātu koncepciju, ko indivīds vairs neatrod sevī. paši.

Tas, ko mēs šodien redzam relikviju pielūgsmē, nav svētums, bet gan bara efekts, kas atspoguļo apziņas sabrukumu. Tie, kas ir zaudējuši savu iekšējo gaismu, tagad to izmisīgi meklē materiālos gruvešos, demonstrējot, ka ir aizmirsuši radīšanas būtību: svētums ir esības stāvoklis, nevis pielūgsmes objekts.

Svētums kā atbrīvošanās process: Saules skolas perspektīva

No Saules skolas perspektīvas svētums šajā Lielā gada brīdī nav pielūgšana, bet gan garīga sevis atbrīvošanās no polarizāciju diktatūras. Tas ir individuāls process, kurā cilvēka formas students iziet cauri laikam, lai pārvarētu laikmeta mācības.

Nākot no "Lielā gada nakts" – perioda, kad mācības tika apzināti radītas caur blīvumu un tumsu –, mēs tagad atrodamies nepieciešamajā to noslēguma brīdī kolektīvā līmenī. Radīšanā mācības tiek pabeigtas galvenajos pārejas periodos starp laikmetiem, veicot sekojošo:

Pacelt apziņu formā: Atpazīt pagātnes modeļus un klejojumus.Labot ceļu: Atkārtoti saskaņot Radīšanu ar Avotu (šī universālā sektora Sauli).

Šīs zināšanas, kas pa daļām saglabātas no senā Lielā gada, ir sagrozītas dažādās reliģiskās interpretācijās, kas ir zaudējušas evolūcijas tehnisko mehāniku.

Kā vīriešu kolektīva pārstāvis es skaidri paziņoju: es neesmu "svēts" šī vārda populārajā un sagrozītajā nozīmē. Tā kā esmu dzimis Vecgada vakarā, esmu izgājis un joprojām izgāju cauri visām šī perioda mācībām, kur lielākā daļa pieredžu nozīmēja apziņas polarizāciju negatīvajā polā, atrodoties studentu pasaulē, kurus polarizē to laikmetu mācības, no kuriem es iznācu 2019. vai 1200. gadā.

Ja pati forma, kas pārvalda laikmetus, atrodas mācību procesā, kā gan jebkurš šīs formas students varētu apgalvot, ka ir "svēts" bara efekta apstākļos? Patiess svētums ir savas pozīcijas atzīšana ceļā uz līdzsvaru, nevis kronis, kas uzlikts pār polarizētu apziņu par to, ka radībā sakņojas radītā, grebta tēla nozīme, piemēram, baznīca, kas veido svētos uz skrejceliņa – šajā planētas tumsā ir tik daudz svēto, ka vēlaties emigrēt uz citu planētu.

Apziņas skola: Ceļš uz Homo Luminus

Mēs esam apziņas skola, un jūs esat šīs cilvēka formas studenti šajā planētas skolā. Šajā vīzijā svētums nav dāvana, bet gan tiešs dziļas Radīšanas izpratnes rezultāts un mācības, ko tā mums piedāvā mūsu pašu apziņas evolūcijai un pat visa evolūcijai. Lai gan mēs jau ejam pa šo ceļu, svētums patiesi piepildīsies tikai "Zelta laikmetā", laikā, kad vīriešu kolektīvs atkal sasniegs 100%.

Līdz šim kulminācijai mums priekšā ir trīs korekcijas un pacelšanās laikmeti, nepieciešami gara pilnveidošanas posmi, posmi, kas no jauna definēs šo svētuma sajūtu, kas saprasta šajā lieliskā gada stundā, caur to laikmetu apziņas līmeņa perspektīvu, kurus mēs tūlīt pārdzīvosim. Ja "Lielā Gada Naktī" mēs piedzīvojām minimālo apziņas līmeni (0 (-) - 25% (+)), mūsu nākotnes ceļš ir progresīvas ekspansijas ceļš:

6. epoha (kurā mēs ieejam): Pāreja un pieaugums no 25% (-) līdz 50% (+) apziņas;

Septītā epoha: Apziņas paaugstināšana no 50% (-) līdz 75% (+) apziņas;

8. epoha: Apziņas sliekšņa sasniegšana 75 (-) -100% (+) apziņas līmenī, t. i. absolūtas svētuma brīdis.

Šis pēdējais posms iezīmē galīgo evolūcijas lēcienu: pāreja no šīs formas studentu izvirzītajām kategorizācijām būtu no Homo Sapiens Sapiens uz to, ko mēs saprotam kā Homo Luminus nākamajos 3 laikmetos, nevis nekavējoties iesvētot sevi, jo mums ir planetāra programma, un mācības noslēdzas galvenajos pārejas periodos, kuros mēs labojam radīšanu un tumsas formas, kas nekalpo radīšanas jēgai, tiek slēgtas. Tas ir punkts, kurā visas klasifikācijas saplūst vienotībā un cilvēka apziņa atgūst savu sākotnējo spožumu.

Izaudzēt svētos uz skrejceliņa, nesaprotot svētumu, ir augstākā stulbuma augstprātība. Tas ir akla bara izmisīgs mēģinājums nosaukt svētos tos, kas bija tikpat apmaldījušies polaritātē kā viņi. Patiess svētums netiek balsots koncilos, bet gan jūtams skaidrībā, ar kādu gars pavēl lietu un pārkārto Radību.

Mans jautājums ir vienkāršs un ir adresēts visiem, kas iziet cauri šai cilvēka formai (studentiem vai meistariem):

Kurš no jums jūtas "svēts" šajā pārejas brīdī?

Kurš no jums ir bezgrēcīgs šajā lielā gada stundā, kad visas elles mācības vēl ir atvērtas?

Es aicinu jūs ieskatīties savas sirdsapziņas spogulī: vai jūs esat gaisma, kas deg viena pati, vai arī jums ir nepieciešams iestādes vasks un dakts, lai šķistu apgaismots?

Mēs meklējam svētos darbībā, nevis skatlogos. Ja jūsu iekšējā gaisma nespēj ielikt pamatakmeni jaunajam planētas virzienam, tad jūsu svētums ir iluzors.

Augstā Priestera spriedums planētas mandāta beigās visiem svēto radītājiem.

Pamatojoties uz arhetipisko autoritāti un likumiem, kas pārvalda šo universālo sektoru, šajā Radīšanas labojuma brīdī:

Visi svēto tituli, ko piedāvā Lielā Gada Nakts grebtie attēli, no mana, Augstā Priestera, viedokļa ir VILTUS un ILUSORISKI.

Šie tā sauktie svētie nekalpoja Autentiskajai Gaismai, bet gan bija ierobežojošu koncepciju un struktūru marionetes, kas uzturēja tumsu. Šiem cirstajiem baznīcas tēliem, kas attēlo šīs pasaules galīgo blīvumu, savās rindās nav bijis īstu svēto, jo atmodināts gars nevar reģistrēties struktūrās, kas balstītas uz kontroli un meliem.

Tie, kas sekoja savam ceļam un attīstījās savā apziņā, bija īstie nakts pionieri. Viņi ir tie, kas bruģēja ceļu pārējai cilvēcei caur savu augšupcelšanos, atsakoties tikt absorbētiem sistēmas destruktīvajās frekvencēs. Radīšana tos atpazīst kā svētos un suverēnus studentus, dvēseles, kas ir saglabājušas savu gaismu neskartu visas šīs Jaungada nakts garumā.

Sekojot savai nozīmei un iekšējam kompasam, šie pionieri spēja atbalstīt visu Radīšanas struktūru, nodrošinot atbalsta punktu pat šīs administratīvās elles vidū. Viņi ir pierādījums tam, ka cilvēka forma var pārvarēt "dzīvnieka" stāvokli un sasniegt Dienas slieksni ar pašaizliedzības un garīgās integritātes palīdzību.

Šīs grupas, kuru darbības laiks uz šīs planētas ir beidzies, nevar radīt svētumu, bet tikai simulakrus. Līdz ar veco formu izzušanu arī šie svētie tituli oficiāli beidzas. Gaismai vairs nav vajadzīgi viltoti delegāti izrādēs; tam nepieciešami suverēni gari, kas spēj nest Dienas frekvenci bez starpniekiem.

No Asgardas līdz Pļāvējiem: Iekrišana mirušajā matērijā

Jums jāsaprot, ka ceļojums ir bijis garš un degradācija dziļa. Mēs sākām ar Asgardas mantojumu – gaismas apgūšanas un garu tehnoloģiju laikmetu – un pakāpeniski ieslīdējām Upsalas blīvumā, kur svēto sāka jaukt ar upurēšanu un nāvi.

Mūsdienās šī sabrukuma kulminācija ir mirušo kults. Tie, kuriem vairs nav piekļuves dzīvībai sevī, pulcējas, lai skūpstītu materiālas lauskas, cerot, ka cita nāve viņiem dos dzīvību. Tas ir galīgais pierādījums tam, ka nakts bija tumša un drūma: studenti ir ieradušies meklēt saules gaismu viltus svēto kaulos, aizmirstot, ka gars nemīt mirušu līķos.

Redakcijas piezīmes:
Šis raksts ir dzīvs dokuments, kas pašlaik tiek izstrādāts. Lai gan automatizētā tulkošana nodrošina pieejamību, niansētiem jēdzieniem var būt nepieciešama oriģinālā rumāņu/dakiešu versija, lai iegūtu pilnīgu filozofisko precizitāti.