view_headlineTumsas formu beigu sākums

Planetārās pārejas periods, kuru mēs piedzīvojam, nav jauns.

Dvēselei, kas iepriekš ir piedzīvojusi Lielā Gada ciklus, šis posms nav grūts, bet gan dabisks.

To sarežģī šīs formas studentu Lielā Gada naktī radītās grebtās sejas — formas, kas radušās no bailēm, neizpratnes un apdzēstas apziņas ierobežojumiem.

Šīs grebtās sejas, kurām bija jāatspoguļo augstākas nozīmes, patiesībā ir Cilvēku Cilts Lielā Veseluma, cilts, kurai mēs visi piederam kā apziņas forma šīs planētas ietvaros, iedalījumi. skola.

Lielā gada dienā šīs dalīšanas atkal apvienojas četrās pirmatnējās ciltīs: Rīts, Diena, Saulriets un Nakts.

Pēc vairāk nekā 2400 gadiem, kas pavadīti Lielā gada naktī, cilvēce atkal — pēc 24 000 gadiem — stāv pie Debesu vārtiem, stundā, kad uzlec Saule un sākas Lielā gada Rīts.

Šī stunda iezīmē laiku maiņu un atver pirmo lielo Radīšanas slieksni, sijāšanu, kas balstīta uz studentu apziņas līmeni.

Nespēja izprast šo pāreju ir novedusi pie planētas nekārtības, ko mēs piedzīvojam šodien.

Šīs cirstās formas, kurām trūkst leģitimitātes Radīšanas kārtībā, ir radījušas struktūras, kas nepieder Lielā Gada dienai.

Mēs atrodamies Tā Kunga 1207. gadā, un šie radījumi vēl neeksistē no svētā laika perspektīvas — tāpēc tie ir sabrukuši un ir grūti apgūtas mācības, kurās šīs formas studenti tagad ir iesprostoti.

Mainīgie laiki prasa saskaņot Radīšanu ar tās nozīmi.

Četras lielās ciltis — Austrumi, Ziemeļi, Rietumi un Dienvidi — ir aicinātas atkal kļūt par vienu cilti Cilvēks.

Neviena cilts nedrīkst pretendēt uz citas cilts zemēm, jo šīs zemes pieder planetārajai skolai, nevis pārejošām formām.

Cilvēka formas studenti ir sasnieguši augstu apziņas līmeni, kas ļāva viņiem iemiesoties šajā formā.

Tomēr šīs formas nozīme tika pārprasta Lielā Gada naktī, kad gaisma tika nodzēsta un tās loma tika uztverta apgrieztā veidā.

Cilvēces nemieri rodas no neatbilstības Radīšanas nozīmei šajā Visuma sektorā — nozīmei, kas aicina četras ciltis apvienot vienā civilizācijā Cilvēks.

Debesu Vēstneša, tas ir, lielā gada dienas, bloķēšana nepalīdzēja bezvirziena radībai, jo tā radīja vēl lielāku haosu un muļķības visā Radībā.

Studenti, kas uzcēla barjeras Radībai, ir iesprostoti paši savās mācībās, uzturot tumsu pār pasauli.

Nezinot, viņi veidoja formas, kas dzimušas nevis no patiesības, bet gan no bailēm, kontroles un nakts apziņas ierobežojumiem.

Tādējādi dievišķā likuma jēdziens ir pazemināts līdz likumu līmenim, ko interpretē studenti, kuri nepazīst savu Es, tomēr ir sākuši uzspiest noteikumus pat citām formām.

Šīs nolaišanās laikā ir zudusi svētā kārtības sajūta, un tas, kam bija jābūt gaismai, ir kļuvis par blokādi Radībā.

Dievišķais likums — universāls un svēts — ir reducēts līdz ārējiem, soda noteikumiem, līdzīgiem vienkāršiem naudas sodiem.

Šī nozīmes degradācija ir dziļa maldināšana, jo dievišķo likumu nevar reducēt līdz Lielās Nakts maldināto formu konstruktiem.

Šīs cirstās sejas vairs nevar uzturēt tumsu planētas iekšienē skola.

Tas, ko mēs šodien esam liecinieki tumsas formu pabeigšanai — Naktī radīto struktūru sabrukšanai, kurām nav leģitimitātes Lielā Gada Dienā un kuras nevar turpināties gaismas laikmetos.

Cilvēces krīze saasinās, kad šīs formas tiek mākslīgi uzturētas un Radītāja ganāmpulks sapinas to stundās.

Lielākā daļa skolēnu paliek polarizēti šo formu dēļ, neapzināti kalpojot Nakts tumsai.

Radīšanas līmenī tumsas sabrukšana ir dabiski.

Studenti jau ir informēti, ka šīs formas nevar attīstīties Lielā Gada Dienā.

Tas, ko mēs tagad redzam, ir to gala sākums.

Pasaules dziedināšana var notikt tikai caur Radīšanas reintegrāciju — četru pirmatnējo cilšu atkalapvienošanos vienā Cilvēku Ciltī.

Jebkurš cits ceļš noved pie haosa, jo šajā pārejas periodā saskaņošanās ar Es, nevis ar ārējām tumsas formām, ir nepieciešams.

Kā planetāra skola šī pasaule piedāvā skolēniem brīvību mācīties un izvēlēties.

Pēc 2400 gadiem, kuros izvēles izdarītas ārpus sevis, šis periods aicina atgriezties sevī — pie sevis un pasaules veseluma.

Tomēr veselumu nevar piespiest.

Zināšanas par mainīgajiem laikiem tika atstātas novārtā, lai novērstu haosa pastiprināšanos.

Taču cirsto seju radītie šķēršļi — caur platformām, konstrukcijām un ietekmēm — ir liedzuši skolēniem saskatīt tumsu, ko viņi apdzīvo.

Kamēr viņi neizpratīs šo tumsu, cilvēci iedzīs vēl lielākā haosā tie, kas ir bloķējuši.

Lielā gada naktī neatbilstība no iekšējiem Ziemeļiem ir dabiska.

Reintegrācijas laikmetā Radīšana atgriežas savā dabiskajā kārtībā, un apziņa vairs netiek mērīta naudā, bet gan iekšējā gaismā — gaismā, kas kļūst blāvāka un spilgtāka Lielā gada ritmā.

Studentu brīvā griba ir saskaņoties ar Ziemeļiem — vīrišķo formas arhetipu — un noslēgt savas stundas šajā dzīve.

Tie, kas to nedara, paliks iesprostoti izgrebto seju mācībās, zemā apziņas līmenī, sašķelti, nobijušies un bezjēdzīgi Radībā.

Šīs dzīves beigas zemā apziņas līmenī neļaus viņiem iemiesoties nākamajos sešos laikmetos, jo tumsas mācības nevar tikt ienestas Lielā Gada Dienā.

Studentam būs jāgaida nākamā Nakts, lai pabeigtu šīs mācības.

Tas notiek tāpēc, ka viņi nav sekojuši savam Es un ir aizstājuši savu iekšējo gaismu ar izgrebtā ārējo gaismu formas.

Atgriešanās pie pilnības pieder tikai studentiem.

Un tas, ko mēs šodien redzam, ir mācības, kas atklāj netaisnību, bailes un Radīšanas ēnainos aspektus.

Debesu armijas nes nevis ieročus, bet gan nozīmi.

Nakts armijas nes nevis spēku, bet gan mācības.

Un šajā Lielā Gada stundā nozīme atgriežas Debesīs, un mācības atgriežas tiem, kas tos radīja.

Atgrieziet Radību pie patiesības, Cilvēku Ciltij.

Izvēle ir jūsu.

Redakcijas piezīmes:
Šis raksts ir dzīvs dokuments, kas pašlaik tiek izstrādāts. Lai gan automatizētā tulkošana nodrošina pieejamību, niansētiem jēdzieniem var būt nepieciešama oriģinālā rumāņu/dakiešu versija, lai iegūtu pilnīgu filozofisko precizitāti.