view_headlineSaules skola: medicīna, slimības, mācības par sevi un enerģijas lauku

Šo rindu es nesāku kā zināmas celtnes stūrakmeni, bet gan kā lapu, kas iemesta manu meklējumu vējā. Tas, ko es rakstu, nav citu balsu atbalss, bet gan manas dabas klusais aicinājums, cenšoties atšifrēt Radīšanas Grāmatas neredzamos burtus.

Es runāju no Debesīm. No tā vīrišķīgā skatiena, kas ir tīra Gaisma, nelokāma apziņa, Saules arhetips, kas vēro cilvēka veidolu. Un manā priekšā, kā dzīvs spogulis, stāv Viņa – Svētā Tumsa, Kali-Pandora, Dievišķā Sievišķība, Šakti. Viņa ir kaste, kurā ir visi horizonti, dejotāja, kas sagrauj, lai celtu, nakts, kas dzemdē zvaigznes. Kopā mēs esam šīs Radības Abi Vecāki, kas ieelpo cilvēka veidolu. Es esmu pluss, viņa ir mīnuss – un kopā mēs esam Viens, tas ir, Dievišķais.

Esmu klejojis pa neredzamām pasaulēm un sapratis, ka būtībā mēs esam elpa. Nevis matērija, bet gan kustība. Enerģija, kas iegūst formu kosmiskā dejā, kuras horeogrāfiju mēs jūtam, bet reti redzam pilnībā. Un tagad, šajā universālās elpošanas stundā, mūsu apziņa ir kā zvaigzne, kas tikko sāk blāvēt. Tā mostas pēc garas nakts, un horizonts tikko sāk kļūt gaišāks. Katram Lielā Gada posmam ir savs ritms – noslēpumaina frekvence, kas ietekmē visu cilvēci, pastāvīgi veidojot divus formas arhetipus: vīrišķo un sievišķo. Tā ir sistēma, ko nevar uztvert vārdos, bet gan piedzīvot tikai kā neskaidru atmiņu. Taču es jūtu nepieciešamību atstāt aiz muguras šo domu, kas iecerēta kā raksts.

Tu, senā enerģija, tiki iestādīta šajā formu dārzā caur noslēpumaino DNS pavedienu noteiktā Lielā Gada stundā, lai piepildītu cilvēka eksistences astoņu laikmetu ciklu. Šis cikls ir kā pasaules diena un nakts: nolaišanās rītausmā, saulriets, kas atnes nakti, un tad, visbeidzot, jauns rīts. Tieši šajā rītausmā mēs atrodamies programmā, kuras mērķis ir atgriezties pie gaismas mūsos sevī pēc tam, kad Lielā Gada naktī esam nobaudījuši rūgtumu un tumsu . Mēs nepaceļamies ne uz ko citu, bet vēršamies pie sevis, pie apziņas, ka mēs nesam kā sēklu dziļi savā būtībā.

Pirmie četri laikmeti bija maiga un pēc tam sāpīga nolaišanās: dzimšana aizmirstās Debesīs un to izkliedēšana fragmentos, līdz dievišķā kārtība kļuva tikai par čukstu vētru vidū. Tagad mēs ieelpojam četrus pacelšanās laikmetus. Kopš 2026. gada 26. marta mēs esam iekāpuši lielā gada dienas sestajā laikmetā, Pacelšanās Bronzas laikmetā. Tas ir pakāpeniskas atcerēšanās laiks, apziņas augšanas laiks kā zāles stiebram, kas laužas cauri sniegam.

Es, Debesis, nesu sevī vīrišķā arhetipa gaismu – Sauli, kas cenšas apgaismot ceļu, dievišķā vienādojuma (+) pusi, bet tagad tikai 25% no savas apziņas, tālu no Zelta laikmeta pilnības. Man nav spēka pavēlēt elementiem, nedz arī visām zināšanām, bet tikai dzirksts, kas tik tikko no jauna iedegusies.

Viņa, Zeme, ir radošā Tumsa – sievišķā apziņa, Kali-Pandora, tā paša vienādojuma (-) puse, ne mazāk svēta, tikai citādi svēta. Viņa ir melnā jūra, no kuras rodas visas formas, kaste, kas satur visas iespējas, deja, kas iznīcina ilūzijas, lai patiesība varētu izcelties. Kad dejotāja pakustina kājas, pasaules sabrūk un dzimst pasaules. Un es vēroju, kā tikko uzlecoša saule, no jauna mācoties meklēt dzirksti sevī.

Kopā mēs esam divi arhetipi, kas ir auduši šo miesas un dvēseles tērpu. Es esmu apziņa, kas novēro, un Viņa ir spēks, kas pārveido. Un slimības, mācības un enerģijas lauka viļņi nav nekas vairāk kā signāli dzīves skolas ceļā — aicinājumi atgādināt mums par vecāku mājām, par Debesu un Zemes satikšanos, par Gaismu un Svēto Tumsu.

Pirms tu kļuvi par šīs cilvēka formas skolnieku, tu biji Dzīvības skolnieks citās formās šajā planētas skolā, kuru vada cilvēka forma. Un dzīve ir šī nepārtrauktā deja starp apziņu, kas vēro, un spēku, kas pārveido.

Slimības ir manas nakts klejošanas pazīmes, brīži, kad es aizmirsu parūpēties par šo templi un sevi. Slimības ir tikai cilvēciski signāli par mūsu pašu aizmāršību — brīži, kad ķermenis mums atgādina, ka esam aizmirsuši parūpēties par sevi un saglabāt līdzsvaru. Mācības ir apziņas stari, kas mums parāda ēnu, lai mēs to varētu saprast, un enerģijas lauks ir tīrs vilnis, kas mūs visus nes atpakaļ mājās.

Tātad, paskaties. Klausies. Tavs ceļojums laikā nav lidojums, bet gan grieziens. Un katrs solis šajā atgriešanās ceļā patiesībā ir solis uz priekšu, nebeidzamajā Apziņas dejā, atklājot sevi, dzīvojot un izprotot katru ceļojuma posmu.

Katram šī Lielā Planetārā Gada periodam ir savs ritms, slepena mūzika, kas veido mūs, ieskaitot mūs, divus Radīšanas Dievišķos – Dievišķo Vīrišķo un Dievišķo Sievišķo, šīs cilvēka formas Vecākus. Jo šis ceļojums cauri astoņiem laikmetiem nebija tikai atsevišķu dvēseļu piedzīvojums, bet gan visa kolektīva stāsts – reiz apvienots Lielā Gada Dienā, tad sadalīts tā Naktī.

Un šī atdalīšanās bija dziļi ierakstīta mūsu būtībā – nevis no mīlas stāsta, bet gan kā stingrs protokols starp diviem Lielā Gada spēkiem. Kalpošanas dinamika, kurā mans uzdevums katras Dienas sākumā ir to izvilkt no dzīlēm, neskatoties uz pretestību un naidu, ko Nakts laikā radīja mūsu pretējās programmas.

Nolaišanās laikmetos – pirmajos četros kosmisko kāpņu pakāpienos – mēs, Gaisma un Tumsa, kopā nolaidāmies cauri katrai Lielā Gada stundai, slīdot pretī Dienas saulrietam, kad tikām izraidīti no Paradīzes. Mūsu nolaišanās nozīmēja pakāpenisku un galu galā pilnīgu mūsu dievišķā saprāta, tās kristāliskās skaidrības, kas mūs definē kā formu meistarus, zaudēšanu. Mēs aizmirsām, kas mēs esam, mēs aizmirsām viens par otru, mēs aizmirsām, ka esam viena elpa, kas sadalīta divās.

Tas, ko mēs, kā arhetipi, atspoguļojām radīšanā, bija mūsu pašu mācības. Pēc pulksten 2 dienā, Lielā Gada 2. laikmetā, mēs atdzimām Dievišķās Sievišķības valstībā, Rietumu ciltī, un tādējādi sākās visa kolektīva nolaišanās periods. Pakāpeniski, līdz ar Lielā Gada dienas rietumu, šī mīlestība pulksten 12 sāka provocēt mācības mūsos pašos. Un līdz ar mūsu apziņas zudumu radīšanas mācības kļuva par iekšējo mācību spoguli – tas, ko mēs piedzīvojām ārpusē, bija tikai atbalss tam, ko zaudējām iekšēji.

Pēc Otrā un Trešā laikmeta mūsu tiešā klātbūtne pasaules stāstā gandrīz neeksistēja. Lielie apraksti par mūsu parādīšanos – tām Saules un Mēness tikšanās reizēm – pieder pie pagājušā Lielā Gada dienas, nevis šī nolaišanās perioda.

Jo Lielā Gada naktī apziņa kļuva retināta kā zirnekļa tīkls lietū. Mūsu dievišķais stāsts ir sabrucis, atstājot aiz sevis tikai atbalsis. Un pasaule, palikusi bez saviem redzamajiem meistariem / formu meistariem , sašķēlusies divās dualitātēs, kā spogulis, kas salauzts četrās daļās.

Austrumi – Saules valstība, vieta, kur uzlec Gaisma, saskaņota ar vīrišķo kolektīvu, Enlila valstība, tā, kas nes Debesu un dievišķā saprāta, tīras suverenitātes nospiedumu.

Ziemeļi – Saules valstība, Austrumu brālis, arī zem pluszīmes, arī Enlila valstība, apgaismotu mācību valstība, kur ir skaidrība pabeigts.

Rietumi un Dienvidi – tie palika zem mīnusa zīmes, saskaņoti ar Dievišķo Sievišķību, Kali-Pandoru, Svēto Tumsu. Bet lūk, noslēpums: šeit, Rietumos, es, Debesis, atdzimu kā Enki – Gudrais, Tas, kurš nolaižas dziļumos, Tas, kurš aptver tumsu, lai to saprastu.

Jo šajā ceļojumā cauri astoņiem laikmetiem mana seja mainās kā mēness seja. Četros pacelšanās laikmetos es esmu Enlils – Gaismas Valdnieks, kurš vēro no augšas. Četros nolaišanās laikmetos es esmu Enki – Tas, kurš nirst dziļumos, lai nestu gudrību. Un tagad, šajā Lielā Gada Rītā, kad gaisma atkal sāk aust pēc garās nakts, Es esmu Šiva – Tas, kurš dejo, Tas, kurš iznīcina, lai atjaunotu, Tas, kurš apgaismo radību ar atmodas uguni. Astotā laikmeta ieejā Es būšu Brahma – Tas, kurš dzemdē jaunas pasaules. Pirmā laikmeta izejā Es biju Višnu – Tas, kurš uztur un saglabā. Bet Es neesmu tos pētījis, neesmu meklējis grāmatās. Es tos stāstu tā, kā es tos jūtu, savā mistiskajā neprātā, runājot ar sevi šajā pasaulē, kas mani klausās.

Un šī ģeogrāfiskā un garīgā atšķirtība nav spriedums, bet gan brūce mūsu vienotībā, formas slimība, kas gaida dziedināšanu. Jo šajā Lielā Gada rītā, kurā mēs esam ienākuši kopš 2026. gada 26. marta, Gaisma atkal sāk atlēkt.

Un es, Debesis – Enlils, Enki, Šiva, Brahma, Višnu – visi vārdi vienai un tai pašai elpai – un Viņa, Zeme, Kali-Pandora, Hēra... kura tagad ir mazā raganiņa krustcelēs. Es to saku, jo, ieejot Lielā Gada dienā, tā mums radībā atver pagājušā laikmeta mācības – klusu sacelšanos pret izskaidroto kārtību, skaistumu, ko nevar savaldīt.

Tādējādi šajā krustceļu dejā mēs atgādinām viens par otru, lai Austrumi un Ziemeļi varētu sniegties pret Rietumiem un Dienvidiem, un abas dualitātes atkal varētu kļūt par Vienu. Bet tas notiek ar dziesmu – jo atgriešanās nekad nav taisna, bet viļņojas kā sena melodija, ar prieka akordiem un sāpju notīm, ar klusumiem, kuros mēs ieklausāmies viens otrā, un ar saucieniem, kuros mēs atrodamies.

Medicīna? Nē, es neesmu ārsts kopš Lielā Gada nakts. Esmu mistiķis kopš Lielā Gada, un, balstoties uz savu iekšējo garīgo kontemplāciju, es saku, ka šī laikmeta programma ir sevis un mūsu iekšējās dabas izzināšana – dabas, kas nav definēta ar formām, bet ir bezgalīgi plašāka par formu, kurā mēs to piedzīvojam.

Enerģija, kas mēs esam, sevī atspoguļo plašas zināšanas, piesūcinātas laikā un laikapstākļos . Apziņa nāvē, piemēram, ir bezgalīga – nāve nav beigas, bet gan atgriešanās pie neformas. Tev nav ķermeņa, jo tu esi pārāk plašs, tevi nenosaka forma, bet gan kaut kas daudz bezgalīgāks.

Nolaišanās formā šajā Planetārajā Apziņas Skolā ir paredzēta, lai īstenotu bezgalīgo enerģiju, kuras daļa mēs esam, evolucionārā lomā. Un mēs, kā arhetipi, kalpojam kā formas enkuri – Vecāki, kas radīja šo evolucionāro cilvēka formas Lielo Sprādzienu, plusa un mīnusa deju kopā.

Jūs esat studenti un vienlaikus arī meistari – plašas enerģijas, kas aptver visu neformā, bet formā jūs esat šīs formas studenti. Jūsu studijas notiek Lielā cilvēka formas studiju gada laikā, kas ilgst 24 000 gadu un ir sadalīts 8 laikmetos:

🔸 Pirmie 4 laikmeti – nolaišanās: Zelta laikmets (Satja juga), tad 2., 3. un 4. laikmets.

🔸 Nākamie 4 laikmeti – pacelšanās: 5., 6., 7. un 8. laikmets.

Ja 5. laikmeta sākumā mēs zinājām tikai divus ciematus mūsu tuvumā un mēs jājām uz… ēzeli, šodien mēs esam sasnieguši apziņas līmeni, kurā mums ir daļēja vīzija par visu kolektīvu. Tā ir Lielā Gada stundas ietekme, caur kuru mēs pārejam – vīrišķā kolektīva apziņas līmenis, kas noenkuro Radīšanas plusu.

Medicīna

Mēs tagad ieejam 6. laikmetā, un šis medicīnas jēdziens vīrišķā arhetipa līmenī, šķiet, ir mūsu mācību, ko mēs piedzīvojam Radīšanas plusa un mīnusa līmeņos, ietekme. Lielākā daļa efektu, ko esmu ievērojis uz sevis, ir kreisajā pusē – iespējamais iemesls ir sevis aizmirstība, ko piedzīvo Dievišķā sievišķība.

Ja mēs pārdomātu, ko nozīmē pašārstēšanās, mēs teiktu, ka esam milzīgas būtnes, atrautas no visa šī Visuma, sadalītas bezgalīgi daudzos sektoros. Katrā no tām "es" ir iesakņojies bezgalīgā formu skaitā, un Visuma kolektīvā apziņa iziet cauri visam šim kā daļai no savas atmodas šajā jaunajā Lielā Gada dienā – kad tā atrod sevi un novēro savas radīšanas mācības.

Mūsu kā formas dziedināšanas ceļš sākas ar kolektīva apvienošanos un Dievišķās sievišķības līdzsvarošanu caur Dievišķo Savienību. Šī nozīme ir ārkārtīgi svēta, jo tā nav sasniedzama šajos 3 laikmetos, kuros mums ir maksimālas apziņas evolūcijas programma.

Šīs mācības, ko mēs šodien piedzīvojam radīšanā, ir galvenais iemesls, kāpēc es turpinu runāt ar sevi. Tās ir mācības, kas mūs tur važās, dreifējot un salauztus tūkstoš šķelšanās – bet tās ir arī tilts uz atkalapvienošanos, uz to Dievišķo Savienību, kas gaida, lai to atcerētos.

Varbūt autisms nav slimība. Varbūt Dauna sindroms arī nav. Varbūt tie ir tikai dažādi esības veidi, pasaules uztveres veidi, dejošana ar realitāti ritmā, kas neatbilst pagātnes laikmeta mūzikai. Varbūt tās ir dvēseles mācības, kas ir izvēlējušās šaurāku, intensīvāku, klusāku ceļu – lai, atveroties, tās izstarotu gaismu, par kuras eksistenci citi pat nezināja.

Manā mistiskajā neprātībā teikt, ka tas nozīmē DNS kombināciju – cilvēka formas meistaru un cilvēka formas skolnieku. Lielā Gada naktī, trūkstošās apziņas dēļ, pastāv garīga iespēja, ka DNS ir kavēta. Bet Lielā Gada dienā šī DNS var radīt to, ko pasaule sauc par nefilimiem, milžiem – varbūt pat cilvēku pasaules hibrīdus, kas apvienoti ar kaut ko citu no dzīvnieku pasaules vai varbūt pat no citām pasaulēm.

Varbūt, attīstoties apziņai un līdzsvarojot Dievišķo sievišķību, mēs šajā laikmetā nodzīvosim vēl 1000 gadus uz katru mūžu – īpaši, ja iemācīsimies sev nodarīt ļaunumu ar to, ko ēdam, dzeram, smēķējam, elpojam, injicējam... Visas šīs ir formas mācības, aicinājumi atcerēties, ka ķermenis ir templis, un templis var spīdēt gadsimtiem ilgi, ja mēs ar to runājam ar mīlestību.

Vai varbūt tā ir tikai traka garīga perspektīva par patiesu... Šizofrēnisks mistiķis. Kas zina?

Ko es zinu, ir tas, ka senās Radīšanas zināšanas sakņojas katrā no šīs Planetārās skolas meistariem, bet arī šīs formas skolēnos. Katrs no viņiem, caur nodzīvotajām dzīvēm, atceras – caur to, ko rada – daļas no veseluma, cauri laikam.

Un varbūt tieši tā ir Skola: atcerēties, ka mēs esam veselums, uz laiku sadrumstaloti, tikai lai atkal atrastu sevi.

Mācības par sevi

No tā viedokļa, kas līdz šim ir teikts no raksta sākuma, ir skaidrs, ka mūsu dilemmas šajā Lielā gada laikā radām paši, un radīšanā atklātās mācības ir līmenī kolektīvs.

Es nesaku, ka esmu kaut kāds svētais šajā Lielā Gada laikā, kad esam ienākuši Lielā Gada dienā. Taču mēs nevaram augt apziņā, ja apziņas līmenis, ko varam noenkurot, joprojām ir no pagātnes laikmeta – jo mums nav Savienības.

Teorētiski tikai caur kolektīva Savienību mēs varam virzīties uz mūsu laikmeta planetārās programmas apziņas līmeni. Nesavienība bloķē mūs abus – Viņu un Viņas – un tur mūs pagātnes mācībās.

Tādējādi radīšanas nelīdzsvarotība joprojām ir redzama, īpaši sieviešu kolektīva līmenī. Bez īstas saiknes sievišķā puse paliek iestrēgusi vecajos Nakts modeļos, un mēs skatāmies tikai uz savu atbalsi gaismā, radot nepārtrauktu tikšanās ar sevis palaidšanu garām.

Un tas šodien atspoguļojas radībā, katrā pasaules stūrī, katrā dvēselē, kas meklē, nezinot, ko tā meklē.

Enerģijas lauks

Ja mēs sapratām to, ko šī raksta sākumā paskaidrojām par nāvi un bezformas stāvokli – kas rodas ar pārāk attīstītu izpratni, lai to varētu saprast formā –, mēs saprotam, ka sevis dabu nenosaka forma, kādā mēs to piedzīvojam, bet gan unikālā apziņa, kas ir atrauta no Veselums.

Un šis Veselums, savukārt, ir daļa no cita Veseluma Veseluma, un tā tālāk, līdz mēs nonākam pie visu Radīšanas Tēvu izpratnes, kuri savu nozīmi īsteno bezgalības līmenī, šīs Visuma Apziņas paplašināšanā, kas tikko mostas.

Caur radīšanu mums šodien ir izpratne no pagātnes laikmetiem par Lielā Gada rītu, ko transponē austrumu cilts studenti – izpratne par iņ un jaņ, meridiāniem, čakrām. Tas viss atspoguļo dažādus mūsu izpratnes fragmentus par to, ko nozīmē šī sevis enerģija, kuras daļa mēs visi esam. Tie ir kā salauzti vienas un tās pašas gaismas spoguļi, katrs atstarojot daļu patiesības, bet nevienam nepiemīt pilnīgs attēls.

Šīs Austrumu cilts mistiskās izpratnes mums patiesībā atklāj katru mūsu būtības aspektu – tās enerģijas aspektu, kas savienota ar paplašināto Skolas-Visumu, kur mums, mūsu Planetārās skolas ietvaros, ir oficiāls Planetārā bērnudārza statuss. Tieši šeit skan teiciens: "Liels ir Tavs dārzs, Kungs!" – īpaši, kad 1. laikmeta sākumā šajā formā ierodas studenti, kuri ir attīstījušies no dzīvnieku pasaules un ir sasnieguši apziņas līmeni, kas ļauj viņiem iemiesoties šajā cilvēka formā.

Šeit katrs piedzimst šai evolūcijas sajūtai matērijā, universālā vidē, kur mēs esam forma, kurai ir radinieki šajā Visumā, citos šīs Skolas sektoros. Tas viss ir daļa no labi izveidotas programmas kā forma matērijā – programmas, kuru mēs tikai tagad sākam saskatīt.

Enerģijas lauks ir šis neredzamais vilnis, kas savieno mūs visus – no mazākā zāles stiebra līdz vistālākajām zvaigznēm. Tā ir elpa starp formu un neformu, starp Es un Viņu, starp plusu un mīnusu, starp gaismu un svēto tumsu. Un, kad mēs saskaņojamies ar šo lauku, mēs sākam just, ka neesam tikai piliens okeānā, bet gan viss okeāns, apzinīgs sevi, vienā pilienā.

Varbūt, ar mūsu apziņas evolūciju Lielā Gada dienā, ar mūsu progresu šajā Skolas Visuma stundā, mēs sasniegsim līmeni, kurā mēs saskatīsim modeli, matemātikas lapu, kas attēlo radīšanas režģi, kurā mēs piedzīvojam. Varbūt, ar šo pašapziņas evolūciju kolektīvā līmenī – ko virza Lielā Gada stunda – mēs sapratīsim, kā mēs ietekmējam realitāti ar savām domām. Varbūt mēs spēsim saprast, kā vairs neturēt bailīgas, karojošas, naidīgas domas savā enerģijā. Un varbūt šādā veidā mēs kādreiz dziedināsim šo pasauli – brīnišķīgi.

Redakcijas piezīmes:
Šis raksts ir dzīvs dokuments, kas pašlaik tiek izstrādāts. Lai gan automatizētā tulkošana nodrošina pieejamību, niansētiem jēdzieniem var būt nepieciešama oriģinālā rumāņu/dakiešu versija, lai iegūtu pilnīgu filozo